Zemāk piedāvājam iepazīties ar grāmatas “Kriya Yoga Vijnan – The Science of Kriya Yoga” (aut. Swami Nityananda Giri, Swami Shuddhananda Yoga Vedantashram and Yoga Niketan) atsevišķu nodaļu izvilkumiem.
21.nodaļa –Nav risinājuma bez atteikšanās no Ego.
… Ja students nav dedzīgs atbrīvoties no saviem ierobežojumiem, un, ja viņa Prānas netiecas pēc brīvības, tad jau patiesībā nav nekāda prieka būt par jogas studentu. Ja students nevar pilnībā nodoties, un ja viņš kavējas būt objektīvs ar mērķi sasniegt Augstāko, un, ja pēc Skolotāja padoma saņemšanas, viņš neuzskata sevi kā svētītu pilnībā nodoties Skolotājam, tad studentam jāsaprot, ka viņa laiks vēl nav pienācis. Studentam vēl ir jāgaida. Tad studentam vēl ir jāklausās Amrit kathā (burtiski – „stāsti par nemirstības dzērienu” – Amritu, rsp. stāsti ar garīgu nozīmi, kas kopā ar citiem garīgās mākslas veidiem tad ir tas instruments, ar ko ir iespējams ierosināt vēl negatavu apziņu garīgo uztvērumu virzienā) atkal un atkal līdz Čitta (viņa apziņas matērija) attīrīsies. Jūs nebūsiet gatavi bez Čittas attīrīšanas.
Jo, lai būtu gatavi, ego ir jāiznīcina. Garīgajā pasaulē Ego ir lielākais šķērslis.
22.nodaļa – Kopsavilkums.
… Vispirms mums ir jāsaprot, kāpēc individuālie Sādhanas (garīgās prakses) centieni ir liekami pirmajā vietā. Pievēršoties Sādhanai (kādam garīgās prakses veidam) cilvēcisko būtņu galvenā motivācija ir sasniegt ko īpašu un izcilu. No tā mēs varam secināt, ka cilvēciskās būtnes tiecas pēc kaut kā, kas nav sasniedzams ar ārējo sajūtu prieka palīdzību. Ja ārējo sajūtu prieks būtu pietiekamu apmierinājumu sniedzošs, tad kāpēc gan darīt kaut ko tādu, kas attiecas uz dažādiem garīgās prakses virzieniem, Sādhanu. Tas pierāda, ka cilvēciskās būtnes izjūt vajadzību meklēt piepildījumu garīgajā praksē – Sādhanā, jo redz parasto jutekļu prieka nepietiekamību un nevar ar to palīdzību sasniegt ilgstošu apmierinājumu. Ja apskatam motivējošos faktorus cilvēciskajās aktivitātēs ikdienas dzīvē,… tad redzam, ka apmierinājums (vai negatīvā nozīmē – izvairīšanās no ciešanām) ir visu ikdienas izpildīto aktivitāšu mērķis. Ja kādas darbības, kā liekas, nesniedz apmierinājumu un piepildījumu un nesola to arī reāli sasniedzamā nākotnē, tad tās nemotivē indivīdu, un tad cilvēks nejūtas aicināts veikt šādas darbības pat, ja citi cilvēki viņam apkārt to cenšas panākt.
Katram ir individuāla gaume un savi paša ieradumi un viņš bauda dzīvi atbilstoši savai gaumei. Šie iepriecinājumi (kas rodas no konkrētā cilvēka izvēlēm) ir Ānanda (rāma prieka) izpausme – tā patiesā forma; to pieredz tajā momentā, kad sasniedz konkrēto iepriecinājuma objektu (višaju), resp. īslaicīgs vai acumirklīgs prieks rodas, kad cilvēks sasniedz iepriecinājumu objektu [un uz brīdi atbrīvojas no tieksmes]. Taču tā patiesais avots ir iekšienē mītošajā Ānanda (rāmā prieka) kvalitātē. Līdz ar to šo Ānanda pieredzi var bagātināt vēršot skatu vairāk un vairāk uz iekšieni Dievišķā iekšējā visa prieka avota virzienā. Tikai šajā iekšējā avotā cilvēks var pieredzēt dziļu un paliekošu Prieku….
Cerot piedzīvot arvien lielāku prieku un nebeidzamas laimes stāvokli, Džīva (individuālā dvēsele) cenšas pieredzēt prieku ar sensorās uztveres līdzekļu – garšas, formas, taustes, smaržas – palīdzību. …Bet tiecoties un dzenoties pēc ārējiem iepriecinājuma objektiem un sensorajiem priekiem, cenšoties tādējādi sasniegt ilgstošu prieku (Ānanda), cilvēkam zūd Ātmarūpa Kendra, sevis Paša kodola centra, uztvere, kas ir patiesais ilgstoša un paliekoša rāma prieka avots. Un tad reiz apzinoties, ka iepriekš aprakstītajā veidā ar sensoro objektu sniegto nevar sasniegt paliekošu prieku, cilvēks izvēlas nostāties uz Sādhanas (garīgās prakses) ceļa.
Līdz ar to katram ir jānostabilizē nemainīgā Dzīvības kodola iekšējā uztvere. Un uztveres izmaiņa ir nepieciešama, lai to sasniegtu.
Parastā gadījumā cilvēka prāts priecājas par baudām vienā kokteilī ar vēlmēm. Pieredze par prieku brīvu no vēlmēm ir jāapgūst un jāsaprot, lai nostiprinātos iekšējā nemainīgajā kodolā. Savukārt, apziņas paplašināšana ir tas līdzeklis, ar ko var sasniegt no vēlmēm brīvu stāvokli, un to var sasniegt ar Krija jogas praksi. Cilvēku prāts ir iegrimis vēlmju objektos, un izrauties no objektu gūsta var tikai ar pietiekami augsta līmeņa praksi, kāda, piemēram, ir Krija joga.
Izcilība un prakse ir pamatota ar mentālo disciplīnu. Jebkādu iestrādājušos ieradumu laušana prasa laiku un rūpību. Neviena prakse nevar notīrīt pagātnes iespaidus tā uzreiz un pēkšņi. Pat salaužot ieradumus ar spēku, tie ir tik dziļi iesakņojušies prātā, ka prāts cels dumpi pret šādu rīcību. Un prāta dumpis kavēs Sādhanu. Līdz ar to tikai objektorientēta prakse var soli pa solim virzīt pie apziņas stāvokļa, kas ir viņpus objektiem. Tādējādi prakses sākuma fāzēs meklētājam piedāvā skaņas burvību, pieskāriena burvību utml. Kaut arī šīs prakses ir objektorientētas, taču tās ir virzītas uz iekšu, tā piedāvājot meklētāja prātam lielāku prieku, kā tas, ko viņš var iegūt virzot tos pašus uztveres orgānus uz ārējās pasaules objektiem. Krija jogas sākuma fāzes prakses [centīgi praktizējot] piedāvā praktikantam ļoti lielu iekšēju prieku. Un visas šīs prakses kā vienota grupa sniedz neatsveramu palīdzību. Mēs izpildām tās vienu pēc otras, un mērķis ir apgriezt pretējā virzienā Dabas manifestācijas hierarhisko procesu (sanskr. Srišti Krama) un progresēt soli pa solim.
Iekšējās skaņas jogā (Pranav Sādhana), jogi pilnveidojas savā praksē koncentrējoties uz dabisko skaņas vibrāciju, kuras avots ir sirds apvidus. Šo skaņu rakstos apzīmē kā Pranav-Dhvani (enerģijas skaņu). Kas vien vibrē ārējā pasaulē, attiecas uz šo enerģijas skaņu, tomēr parastā gadījumā prāts nav spējīgs to uztvert. Tādējādi tas cilvēkiem paliek nezināms.
Praktizējot Kriju, kad meklētājs sasniedz Anāhata Dhvani (bezsitiena skaņas) zināšanas, tad tās pašas skaņas vibrācijas viņš atklāj arī ārējā pasaulē. Tā ir svētība iegūt šīs zināšanas. Enerģijas skaņas vibrācija prātam ir ļoti patīkama. To pieredzot prāts vēlas saplūst ar šo sajūtu. Prātam rodas vēlme baudīt pieredzi, kas tam ir daudz lielāks iepriecinājums kā ārējās baudas. Bet, kā jau arī tika skaidrots iepriekš, skaņa nav Avots, tā ir tikai Avota projekcija. Tomēr izmantojot tikai šo projekciju (Pranav skaņu) cilvēks var pieredzēt savas iekšējās dabas laimes izjūtas iepriecinājumu. Sekojot skaņas ceļam, cilvēks pieredz iekšējās dabas pieredzes stāvokli, kas ir bezskaņas. Un tas ir tiešām loģiski. Bet tam vajadzīga arī mentālā disciplīna. Praktizējot skaņas projekcijas Sādhanu tiek panākta fokusa noturēšana uz ceļu savas būtnes iekšienē un soli pa solim prāts sekos šādam zināšanu sasniegšanas ceļam.
Līdzīgā veidā, lai sasniegtu Asparsha (pieredzi viņpus taustes sajūtai), cilvēkam jāvirzās uz koncentrētu taustes sajūtas sensoro uztveri. Un šim nolūkam ir paredzēta „Khečari Mudra”. Ar šīs Mudras palīdzību tiek sasniegti trīs dažādi rezultāti. …Pirmkārt, Khečari prakse ved pie neaptverama pieskāriena sajūtas iepriecinājuma. Šī pieskāriena sajūta ir daudz smalkāka kā ārējā (parastā) pieskāriena sajūta. Lai šo dziļāko sajūtu sasniegtu, prātam arī jātop pakāpeniski izsmalcinātam. Sādhanai progresējot tieši tāpat kā skaņas ceļš izraisa bezskaņas stāvokli, pieskāriena ceļš pakāpeniski aizved pie viņpus taustes sajūtas stāvokļa. Un šis stāvoklis ir konkrēts līdzeklis kā sasniegt zināšanas. Sasniedzot tikai to vien meklētājs gūst piepildījumu.
Otrs Khečari Mudras rezultāts ir Rasa (garšas sajūtas) izšķīšana. Garšas sajūta sākotnēji pāriet kondensētā formā un pakāpeniski izšķīst bezgaršas stāvoklī.
Un trešais Khečari rezultāts ir smaržas sajūtas izšķīšana. Praktizējoši meklētāji zina, ka Sādhanas procesā tiem var parādīties dažāda veida smaržas. Uzturot šo smaržu atšķiršanu ir ceļš pie bezsmaržas stāvokļa. Kad paliek tikai viena smarža, tad faktiski ir sasniegts bezsmaržas stāvokļa slieksnis. Visos šajos stāvokļos ir uztverama nepārtraukta prieka plūsma. Ar Khečari palīdzību var viegli sasniegt patiesas garīgās pieredzes realitāti.
Tieši tāpat, lai sasniegtu bezformas stāvokli, ir jāizmanto Rūpa (formas) palīdzība. Bet šai vajadzībai nepieciešama Tattvas (sākotnējo enerģētisko elementu) dzirkstele. Savukārt šai vajadzībai iesaka „Joni Mudru”…. Nepieciešams gūt sapratni, ka, lai kādas arī formas ārējā pasaulē meklētājs nebaudītu, nekas no tā nesniedz paliekošu apmierinājumu [tieši kā to apraksta budistu „dukha” („vienmēr kaut kā trūkst”) koncepcija, kas ir viena no Buddhas cēlajām patiesībām]. Tāpēc, lai sasniegtu paliekošu apmierinājumu, ir lietderīgi sekot iekšējām projekcijām, kas ved pie smalkākas un smalkākas realitātes pieredzēm. Formu pieredze, ko sniedz Joni Mudra, var būt patiešām meklētājā apbrīnas sajūtas izsaucoša. Bet apbrīna sajūtas izbeidzas, kad cilvēks sasniedz bezformas stāvokli. Tad meklētājs pieredz mentālu rāmumu un bauda Mūžīgo Formu. Sanskritā to sauc par Keval-Rūpa-Gjāna (mūžīgās formas zināšanu).
Tā nu tagad ir īsumā raksturots kā apmierināt uz objektiem orientēto prātu un īsumā aprakstītas dažas metodoloģijas, ko tam var lietot. Dažas no šīm metodoloģijām sauc par „Mudrām”. Visas šīs Mudras gala rezultātā sniedz Ānanda (rāma prieka stāvokli). …Sanskrita vārds Mudra sastāv no zilbēm „Mud” – prieks, laime, un „Rā” – ziedot, sniegt. Kas nozīmē, ka tas, kas sniedz prieku un laimi tiek saukts „Mudra”. Tā ir šī vārda patiesā nozīme saskaņā ar izskaidrojumiem Šastrās (Svētajos Rakstos).
Pat „Pranav Sādhanu” patiesībā arī vajadzētu saukt par Mudru. Garīgās prakses ceļos meklētājam vajadzētu izmantot Mudru palīdzību, kura katra sniegs savu specifisko sasniegumu un līdz ar to iekšēju apmierinājumu. Tikai šajā apmierinājumā vien arī ir viss Sādhanas skaistums. Un tikai tas vien arī sniedz skaistumu meklētāja dzīvei.
23.nodaļa – Daži aizrādījumi par praksi.
Satsang (kopā būšana ar citiem meklētājiem [un arī Svādjāja – garīgu grāmatu studijas, kas arī ir kopā būšanas forma, kā tas norādīts Lahiri Mahasai pamatnorādījumos meklētājiem]) ir nepieciešama Sādhanas laikā, lai atšķiršana un nepieķeršanās varētu pieaugt.
Sādhana ir jāpilda kā Skolotājs norādījis. Ja ir šaubas par praksi, izdiskutējiet tās ar Skolotāju [tās nevajadzētu diskutēt ar citiem cilvēkiem]. …
Sasniegumi praksē nebūtu jāapspriež ne ar vienu kā tikai ar Skolotāju. Pat, ja kaut kas tiek uztverts sapņos, to nevajadzētu diskutēt ne ar vienu citu izņemot Skolotāju.
Ja jūs neprogresējat praksē, ko jums devis Guru, jāsaprot, ka jūs šajā praksē kaut ko nedarāt pareizi.
Praktizējot noteiktu Sādhanu, nevajadzētu jaukt kopā dažādas metodes.
Ir lietderīgi uzturēt dienasgrāmatu un atzīmēt tajā savu progresu. Šādai praksei ir daudz priekšrocību. Pēc tam palasot savu dienasgrāmatu, tas dažreiz palīdz veicināt pacietību, enerģiju un motivāciju.
