Paramahamsa Hariharānanda – Baba
Krija sādhana (krijas prakse) ir prāna vidja (zinātne par elpošanu un enerģiju). Norādījumi par to ir atrodami senajos klasiskajos tekstos kā Purva Vaidika Samhita un Brihadāraņjaka Upanišada. Šī prāna vidja ir Rādža joga (karaliskā joga). Krija jogas būtiskākie elementi ir vienlaikus Rādža jogas kodols. Krija jogas praksē vienkāršas elpas kontroles formas ir ļoti svarīgas. Visu tajā ietverto sādhanu (dažādo vingrinājumu) iekšējā, dziļākā būtība ir saistīta ar elpas kontroli.
Senie jogi savā daudzu laikmetu pieredzē pašizpētes vajadzībām praktizēja vienkāršus, bet ļoti efektīvus vingrinājumus, lai stabilizētu prātu savā dziļākajā būtībā (Esamības kodolā) un lai sasniegtu pašrealizāciju un svadjāja (esamības dabas studiju) mērķi. Sākoties tehnoloģiskā laikmeta straujai attīstībai, lielais jogs Babadži ievadīja Šjāmačaranu Lahiri Krija jogā, apkopojot pašus būtiskākos no šiem vingrinājumiem.
Bhagavadgītā (4: 1 – 2) Kungs Krišna saka Ardžunam:
imam vivasvate yogam proktavan aham avyayam
vivasvan manave praha manur ikshvakavebravit
evam parampara praptam imam rajarshayo viduh
sa kaleneha mahato yogo nashtah parantapa
“Svētītais Kungs teica: Es izklāstīju šo neiznīcināmo jogas zinātni Vivasvanam (“spožuma spēks”, “izkliedēta gaisma”, “midzošais” – vēdiska Saules kā dievišķības personifikācija, uzlecošās Saules dievs, dievību pilsētu arhitekts, cilvēces pirmtēva Manu tēvs). Vivasvans to iemācīja Manu (cilvēces pirmtēvs hindu mitoloģijā) un Manu iemācīja to Ikšvaku (Manu dēls un pirmais Saules dinastijas valdnieks). Visi šie diženie valdnieki pārzināja šo jogu paaudzi pēc paaudzes, ak, Parantapa (ienaidnieku uzvarētājs, Ardžuna). Taču laika gaitā šī slepenā jogas tehnika panīka.”
Ikšvaku dodas uz Debesīm (ilustrācija no Gorakhpur Geeta Press izdevuma)
Laika gaitā ļaudis pazaudēja vēsti par iekšējo garīgo praksi un aizstāja to ar ārīgiem dievkalpojumiem. Un mēs redzam, ka Bhagavadgītā Šrī Krišna no jauna atklāj joga dzīvesveidu Ardžunam. Šodien mūsdienu Krija joga ir atkal atjaunota senās joga sādhanas (iekšējās garīgās prakses) izpausme. Šjāmačarans Lahiri un viņa izcilākie skolnieki, tādi kā Svami Pranavananda Giri, Svami Šri Juktešvars Giri, Pančanons Bhattačarja un Bhupendranaths Sanjals ir daudzās grāmatās izskaidrojuši kā Bhagavadgīta savā iekšējā saturā kā arī metaforiski izklāsta Krija jogas principus. Senie viedie Valmiki, Vasištha, Džānaka, Parāšara, Vjāsa un citi namsaimnieki riši visi praktizēja prāna kriju (iekšējās enerģijas pārvaldības un vadības tehnikas), ko šodien pazīstam kā Krija jogu. Ar Paramahamsa Jogānandas neatslābstošajām pūlēm šī Krija joga sāka izplatīties visā pasaulē. Kā Šri Juktešvardži, Puri Kararāšrama dibinātāja, māceklis Paramahamsa Jogānanda nodibināja āšramu Ranči, Indijā un vairākus Amerikas Savienotajās Valstīs…
Saskaņā ar modernās Krija jogas pirmā guru Babadži sniegtajiem principiem… Krija jogas tehnikas ir guru mukhi vidya (tikai tiešas un privātas nodošanas priekšmets no skolotāja skolniekam) un tātad saņemamas tikai personīgi no guru. [Kas nozīmē, ka šodien internetā tik izplatītos kā arī grāmatās sastopamos tehniku izklāstījumus saskaņā ar Krija jogas sākotnējām instrukcijām varbūt labākajā gadījumā var izmantot kā vispārējas informācijas, bet ne kā principiālas apmācības avotus šajās tehnikās].
Jāatzīst arī, ka Krija joga ir rūpīgi izstrādāta seno laiku viedā Patandžali mācības mūsdienu izpausme. Tāpēc mūsdienu Krija jogu skaidro lietojot terminus no riši Patandžali Joga Sutrām kā tapah (karstums, tajā skaitā psihiskais siltums, ko izstrādā noteikta veida meditācijas prakses un elpošanas vingrinājumi, kā arī iekšējā dedzība meditācijā), svadjāja (pašizpēte, studijas) un Išvara pranidhāna (Išvara – Augstākais princips kā Visuresošais spēks, Dievs tas Kungs; pranidhāna – izrādīt cieņu, nodoties dziļai meditācijai, apcerei)…
Tā ir senākā sādhana (cilvēka izaugsmes metode) senajā Indijā. Slepenie Krija jogas vingrinājumi gadsimtiem bija pamats cilvēkiem pašrealizācijas ceļā. Pranajamu, ko Kungs Krišna ieskicē Ardžunam Bhagavadgītā (4: 29), uzskata kā Krija jogas fundamentālu pamatu:
apane juhvati pranam
prane ‘panam tatha pare
pranapanagati ruddhva
pranayama parayanah
“Citi piedāvā izelpu kā piedāvājumu ārējam gaisam, kamēr vēl citi piedāvā ieelpu kā ziedojumu, un tādā veidā aptur ieelpas un izelpas plūsmu, praktizējot pranajamu.”
Krija jogu mēdz saistīt ar adžapa jogu (apzināto elpošanu). Taču Krija joga kā to mācīja Šjāmačarans Lahiri nav adžapa joga. Kaut arī paklanīšanās guru un viņa pēctecības līnijai, omkara sādhana (tā saucamās kosmiskās vai iekšējās skaņas prakses) un hamsa sādhana (apzinātās elpošanas prakse), kuras praktizē Krija jogas vingrinājumus uzsākot, ir Krija jogas daļa, tās nav galvenās. Un viņas arī nav neizpaužamās, īpašās Krija jogas prakses daļas. Krijas galvenais aspekts ir Krija pranajama vai prāna sādhana (krijas īpašo elpošanas vingrinājumu prakses), elpas regulēšana. To sauc arī par sahadža kriju. Vārds “sahadža” šeit nozīmē to, kas dzimis sākumā vai pirmais (bet tas nozīmē arī kaut ko dabisku)…
Krija jogā cilvēki mēģina regulēt elpošanu vienkāršā un dabiskā veidā. Pēc krijas līdzsvara stadijas tam seko paravastha (būt augstākajās mājās) stāvoklis. Šajā stadijā cilvēks transcendē egocentriskās individualitātes stāvokli un sasniedz stabīlu garīgās realitātes uztveri.
Paramahamsa Hariharānanda “Krijas jogas būtība”, 15.nodaļas “Garīgās prakses būtība un Krija joga” fragments
