Par Austrumu zvaigzni

By | December 26, 2015
Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on Twitter
Jēzus Kristus piedzimšanas ikona

Jēzus Kristus piedzimšanas ikona. Katram elementam ikonā ir arī simboliska nozīme – piemēram, sarkanā sega, uz kuras sēž Dievmāte, simbolizē dzīvību utt.

Avatari bieži izvēlas savai dzimšanai laiku, kas atbilst labvēlīgām astronomiskām un astroloģiskām debess ķermeņu konfigurācijām. Katra debess ķermeņu konfigurācija izstaro tām atbilstošas raksturīgas vibrācijas, kas mijiedarbojas savā starpā, izraisot labvēlīgu vai nelabvēlīgu ietekmi. Šīs zvaigžņu zīmes var nolasīt ar garīgo redzējumu, kas piemīt viedajiem Dieva vīriem. Šāda uztvere nav pat tuvināti sasniedzama izmantojot detalizēti izstrādātās diagrammas, ko veido mūsdienu horoskopu skaidrotāji. Lai kāds arī būtu debesu spīdeklis, kas uzrādīja viedajiem vīriem Jēzus dzimšanu, patiesībā tā bija spēkā varenā “Austrumu zvaigzne” – visu atklājošā mūsu dvēseles intuitīvās, dievišķīgās uztveres garīgās acs gaisma, kas sniedza tiem zināšanas, ka Kristus Jēzus ir atnācis uz zemes. Šī gaisma ir atrodama cilvēka ķermeņa “austrumos” – smalkajā Kristus apziņas centrā pieres apvidū starp mūsu fiziskajām acīm.

[Hindu svētajos rakstos cilvēka ķermeņa pieres apvidu apzīmē kā “austrumu” apgabalu… Jogas fizioloģija runā simboliski par ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem saistībā ar cilvēka ķermeņa mikrokosmosu. “Ziemeļi” un “dienvidi” ir muguras smadzeņu ass pozitīvais un negatīvais poli. Dzīvības enerģija un apziņa var magnētiski tikt pacelta augšup uz augstākajiem garīgajiem centriem smadzenēs – “ziemeļiem”, vai nolaista lejā uz zemākajiem smadzeņu centriem, kas saistīti ar materiālo apziņu – “dienvidiem”. Savukārt “austrumi” un “rietumi” attiecas uz cilvēka dzīves un apzināšanās orientāciju vai nu uz iekšu caur intuitīvās garīgās acs uztveri uz smalkajām garīgajām pasaulēm (uz “austrumiem”), vai uz āru caur sajūtām mijiedarbojoties ar smagnējiem materiālajiem fenomeniem (uz “rietumiem”). Tādējādi “Austrumu zvaigzne” simbolizē garīgo aci pieres centrā – dzīvības sauli cilvēka ķermenī un durvis uz iekšējo Dieva valstību.]

Cilvēks ir patiesi makrokosmiskā universa mikrokosms. Viņa galīgā apziņa potenciāli ir bezgalīga. Kaut arī fiziskie sajūtu orgāni saista viņu ar matērijas pasauli, dvēsele ir apveltīta ar visvareniem uztveres instrumentiem, kas spēj zināt pašu Dievu. Jēzus teica: “Redzi, Dieva valstība ir jūsos” (Luk. 17.21. tulkots pēc Vatikāna kodeksa veidotās grieķu teksta 1898.g. rekonstrukcijas parindeņa). Visa pasaule ir izpausta ar Svētā Gara vibrāciju, kas piepildīta ar Dieva Tēva transcendentālās Kosmiskās Apziņas inteliģenci un spēku, kas atstarojas  vibrējošā radītajā pasaulē kā Kristus Apziņa. Un šī Dieva trīsvienība mikrokosmiski izpaužas kā garīgā acs. Tāpat kā šī pasaule ir radīta ar Trīsvienības Spēku un Inteliģenci, arī cilvēku balsta mikrokosmiskā spēka un apziņas trīsvienība garīgajā acī.

Meditatīvi koncentrējoties punktā starp uzacīm, var ieraudzīt šo garīgo aci: mirdzošu baltu zvaigzni centrā, ietvertu ar safīr-zilas gaismas sfēru un visam apkārt starojošu zelta auru. Zelta gaisma atspoguļo Svētā Gara vibrācijas sfēru, zilā gaisma pārstāv visuresošo Kristus Apziņas inteliģenci, baltā zvaigzne ir noslēpumainās durvis uz Dieva Tēva Kosmisko Apziņu.

Jēzus ir teicis: “Acs ir miesas spīdeklis. Un tā, ja tava acs būs vienkārša (viena – KJB versijā), viss tavs ķermenis būs gaišs; bet, ja tava acs būs ļauna, viss tavs ķermenis būs tumšs; ja tad nu tas gaišums tevī ir tumsība, cik liela būs pati tumsība?” (Mat. 6.22.,23., tulkots pēc Vatikāna kodeksa veidotās grieķu teksta 1898.g. rekonstrukcijas parindeņa). Ikviens meklētājs, kurš ar meditācijas praksi zina kā fokusēt iekšējo skatu punktā starp uzacīm, atradīs ka gaisma, ceļojot pa redzes nervu ceļiem, no divām fiziskajām acīm tiek koncentrēta vienā redzamā garīgajā acī. Divas fiziskās acis saņem tikai ierobežotu redzējumu relativitātes pasaulē; garīgās acs redzējums ir sfērisks un sniedzas visuresamībā.

Dziļā meditācijā meklētājs iespiežas ar savu apziņu un dzīvības spēku caur garīgās acs trīskrāsu gaismām Trīsvienības makrokosmiskajā manifestācijā. Kad viedie vīri redzēja zvaigzni, kas pauda Kristus dzimšanu, tad lūkojoties ar bezgalīgās uztveres gudrības zvaigzni garīgajā acī, viņi uztvēra kur Kristus Apziņa ir no jauna izpaudusies Jēzus mazuļa ķermenī.

[Kosntantinopoles 4.gs. bīskaps svētais Jānis Hrizostoms (Zeltamute), katoļu baznīcas doktors un viens no lielākajiem pareizticīgo baznīcas tēviem, rakstīja sestajā savā komentārā Mateja evanģēlijam: “Man šķiet, ka tā ne tikai nebija viena no parasti redzamajām zvaigznēm, bet tā vispār nebija zvaigzne. Drīzāk tā bija kāds neredzams spēks, kas izskatījās kā zvaigzne… Šī zvaigzne bija redzama ne tikai naktī, bet arī dienā, kad Saule spīdēja debesīs… Ja tā būtu kā zvaigzne debesīs, tā nevarētu vadīt ceļotājus… Jo kā gan zvaigzne varētu parādīt konkrētas lauku mājas atrašanās vietu un vēl jo vairāk tā pavisam nevarētu parādīt jaundzimušā mazuļa atrašanās vietu.”]

Paramahamsa Jogānanda

Paramahamsa Jogānanda

Jogānandas “Otrreizējā Kristus atnākšana”

Share on FacebookShare on Google+Tweet about this on Twitter

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Time limit is exhausted. Please reload the CAPTCHA.