Grail

To dariet mani pieminādami

Grail
“To dariet Mani pieminēdami”

“Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Pashā jērs bija kaujams, un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: “Eita un sataisiet Pashā jēru, lai to varam ēst.” Un tie Viņam jautāja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?” Un Viņš tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet, un sakait nama kungam: Mācītājs tev liek jautāt: kur ir tā telpa, kur Es ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru? Un viņš jums rādīs lielu, ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet.” (Lūk. 22. 8 – 12)

Jēzus kārtējos reizi nodemonstrēja mācekļiem nevis ar vārdiem, bet ar darbiem savu visa zināšanu un visur klātesamību. Kristus Apziņa Jēzū, vienota ar Visizstarojošo Visa Zinātāju bija tādējādi spējīga uztvert ar neskaitāmām acīm katrā telpas daļā tās pagātni, tagadni un nākotni. Jēzus zināja visu notikumu secību, lai vadītu Pēteri un Jāni uz vietu, kas būtu Viņam piemērota pēdējā Vakarēdiena svinēšanai ar saviem mācekļiem.
Patiesi ir neiespējami pārtulkot cilvēku valodā Jēzus apziņas stāvokli. Viņa apziņa bija visur, un bija viss – klātesoša mācekļu domās un prātos, ceļā, pa ko tie gāja uz pilsētu, pašā pilsētā, cilvēkā ar krūzi, pat krūzē un visā smalkajā vibrējošā telpā starp viņa ķermeni, pilsētu un visām dažādajām formām. Kā ikviens Dieva svētīts dvēseļu gans, Jēzus izjuta ne tikai tos savus mācekļus, kas bija kopā ar viņu, bet pat tālos mācekļus, ja tie bija noskaņojušies uz savu skolotāju un gatavi piedalīties viņa darbā….

Indijā ir tāda tradīcija, kad lielas dvēseles gatavojas atstāt šo zemi, svinēt ar mielastu atbrīvošanos Garā. Tā arī Jēzus pirms savas aiziešanas, sekojot seno Austrumu tradīcijām, sūtīja Pēteri un Jāni sagatavot ne tikai Lieldienu mielastu, bet arī Pēdējo Vakarēdienu.

“Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pashā mielastu. Un, kad tā stunda pienāca, tad Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu. Un Viņš tiem sacīja: “Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā mielastu ar jums ēst pirms Es ciešu, jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā.” Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet un dalait to savā starpā! Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi.””
(Lūk. 22. 13 – 18)

Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: “Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.”
(Mat. 26. 26 – 29)

Fakts, ka Jēzum kā garīgai, būtībā dievišķai, personībai piemīt parastas cilvēciskas izjūtas aizskar mūsu siržu dziļākās noskaņas. Kā ikviens cilvēks viņš juta sāpes par tuvojošos ķermenisko šķiršanos no saviem mīļotajiem mācekļiem, un tādējādi viņam bija stipra vēlme noturēt atvadu mielastu kopā ar tiem pirms sava smagā pārbaudījuma.
Līdzdalīt starp Pashā mielasta dalībniekiem kausu ar dzērienu no “vīna koka augļiem” bija ierasts Pashā svētku rituālā. Neatkarīgi no tā vai Jēzus un viņa mācekļi dzēra vīnu vai ūdeni sajauktu ar vīnu vai neraudzētu vīnogu sulu, kausam šeit ir dziļāka nozīme. Jebkurā gadījumā Jēzus un mācekļi, kas atradās viņa svētības auras iespaidā, šajā brīdī bija tik augstā apziņas stāvoklī, ka nedaudz vīna nevarēja uz tiem astāt nekādu jūtamu alkohola negatīvo ietekmi. Viņus ietekmēja tikai priekpilnas Dievišķas vienības ekstāzes vīns. Sajūtu paverdzināti cilvēki, kurus kontrolē viņu sliktie alkohola vai seksa ieradumi nav spējīgi sajust augstākas, daudz dziļāku prieku sniedzošas smalkāku sajūtu ekstāzes un jo īpaši pilnīgi pārņemošās Dievvienotības izjūtas. Kausa, ko mācekļiem pasniedza Jēzus, saturs bija “uzlādēts” ar Kosmiskās Enerģijas Dievišķo vibrāciju, tādējādi Jēzus tuvākie skolnieki varēja sajust iekšējo attīrīšanos un apziņas izsmalcināšanos, svinot kopā Pashā atbrīvošanās no verdzības svētku norises. Jēzus jau agrāk bija paziņojis miesas un asiņu sakramenta metaforisko nozīmi, tādējādi mācekļi varēja pilnībā saprast Jēzus piedāvāto maizes un kausa simbolisko jēgu Pēdējā Vakarēdienā. Lai izpaustu augstākās apziņas stāvokļus, Jēzus jau sen ar Gudrību bija sitis krustā nezināšanu, ar meditāciju nemieru, ar askēzi ierobežotās materiālās vēlēšanās, ar savu dziļo iekšējo apziņu parastos cilvēciskos sajūtu kārdinājumus, ar mīlestību ļaunatminību un naidu, ar nesavtību egoismu, tas viss bija noticis jau ilgi pirms tam, kad viņš uzvaroši pieņēma savas ciešanas pie krusta. Un šie ir būtiskie nosacījumi Kristīgumam….
Jēzus tika demonstrējis tik daudzas reizes, ka viņa ķermenis nav viņš pats. Viņš bija Gars. Viņš varēja iet caur sienām un staigāt pa ūdens virsu, jo viņš zināja, ka viņa formas reālā substance ir apziņa. Un tā “Kristus miesa” nozīmē viņa apziņu. Bet “Asinis” nozīmē Kristus dzīvību, t.i. Svētā Gara Kosmisko Enerģiju, kas ir dzīvība un gaisma gan šajā mazajā ķermenī, kas saucās Jēzus, gan viņa visa universa kosmiskajā ķermenī…
Sakot, ka viņa asinīm “bija jātiek izlietām par daudziem to grēku piedošanai” Jēzus nekad nedomāja, ka viņa krustā sišana varētu nomazgāt grēkus visiem visu nākošo laiku “ticīgajiem”, kas vien vēl varētu būt. Tāda iespēja būtībā nozīmētu pilnīgu nesaprašanu par visu tā saucamā “grēka” un tā sakņu sarežģītību universālajā karmas likumā. Saņemt piedošanu ir kaut kas vairāk kā tikai ticības jautājums. Tas prasa visu pārpalikušo tendenču sēklu un viņu potenciāli sāpīgo konsekvenču neitralizāciju, ko vien ir atstājušas visas tā sauktās “grēcīgās darbības” nepareizo darbību darītāja apziņā. Protams, meistari var daļēji vai pilnīgi atbrīvot nožēlojošos sekotājus no šādu sēklu augļiem, piededzinot šīs sēklas ar garīgo gribas spēku un kosmisko enerģiju vai arī izstrādājot saistīto karmisko slogu sava paša ķermenī. Bet tā ir metafiziska kļūda domāt, ka tikai tāpēc, ka kāds ir apliecinājis ticību Jēzum kā Glābējam, viņš var justies brīvs darboties jebkādā veidā kā vien vēlas mainīgas morāles robežās, apmierinot savas pasaulīgās intereses un pieķeroties dažādām materiālām vēlmēm un iegribām, un tomēr būt glābts no pēcnāves sekām ar Jēzus upuri uz krusta pirms 20 gadsimtiem. Iedvesmojošā Jēzus ciešanu un nāves nesavtība bez šaubām absorbēja un remdināja lielu apjomu viņa mācekļu karmas. Tomēr, runājot par grēku piedošanu Jēzus pirmkārt sniedza savu ārkārtējo pašuzupurēšanās piemēru ar savu nāvi pie krusta, caur ko viņš sasniedza pilnīgu brīvību Kosmiskajā Apziņā, brīvību no paša brīvi pieņemtās saistības mirstīgā inkarnācijā, ka tā kalpos kā iedvesma visiem īstiem patiesības meklētājiem atteikties no zemākām materiālām pieķeršanām, lai sasniegtu kaut ko augstāku Dievišķā apziņā. Sasniedzot šādu stāvokli, tad ikviens sasniedzējs būs brīvs no visiem grēkiem, no karmas likuma, kas pieķēdē būtnes pie dzimšanas un atkalpiedzimšanas rata, kas tad arī ietver šīs kompensācijas ciešanas no iepriekšējām kļūdainajām darbībām…
Bet mācekļi tika patiešām tik ļoti attīrīti, ka kļuva piemēroti saņemt šo visuresošo apziņu vai Svēto Garu, kas Vasarsvētkos nāca pār tiem, un ko Jēzus iepriekš arī bija tiem solījis Ap.d. 1:5, 8:
“Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu ne ilgi pēc šīm dienām… Bet jūs dabūsiet spēku, kad tas Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā arī visā Jūdejā un Samārijā un līdz pat vistālākām pasaules daļām (līdz pasaules galam).”
[Ar ko var saprast, ka Jēzus ar to dāvāja visiem šiem mācekļiem universālās Kristus Apziņas visuresamības klātbūtnes uztveri visā Kosmiskās Vibrācijas piepildītā esamībā un arī tās manifestāciju šādā garīgotā apziņā ierobežotā ķermenī.]