Krija Joga Latvijā

Šajā kontekstā vispirms jāatceras krijas meistaru teiktais, ka krija jogas metode tika atklāta vēl pašā šī cilvēces attīstības cikla sākumā, pirms vēl bija izveidojušās pirmās lielās vēsturiskās kultūras, un tā ir vismaz divdesmit tūkstoš gadu veca. Tāpēc Krija jogai raksturīgas idejas un norādes uz attiecīgām apceres metodēm vajadzētu būt iespējams atrast praktiski visu kultūru senākajā slānī. Un tiešām, krijas kontekstā izskatot Baltijas reģiona baltu un slāvu tautu folkloras materiālus, atrodams liels skaits sižetu, kuriem visai dabiski piemērojamas Krija jogas principu un metožu interpretācijas. Pie tam raksturīgi, ka tas attiecas vispirms tieši uz senāko folkloras slāni.

Piemēram, baltu un Baltijas reģiona slāvu tautām kopīgais papardes zieda vai Pērkona zieda tēls. Pasakās, tautas dziesmās, teikās un ticējumos – visur šis tēls pauž gaismas atrašanas domu, kas tieši saistās ar Krija jogai raksturīgajām iekšējās gaismas apceres un attīstības idejām.

Vai, piemēram, viena no raksturīgām latviešu Saules dainām:

33924-0
Saule kokles skandinaja,
Austriņâi sēdedama;
Dieva dēli danci veda
Ūdra, bebra kažokôs

• šī daina ir kā glezna, kas “uzzīmē” visu krijas prakses būtisko ainu vienkāršos tēlos, neaizmirstot ne “universālās skaņas” ideju, ne “iekšējo koku”, kas vienlaikus ir Kosmiskais koks, ne planetāro enerģiju “bindu” cirkulācijas. Šāds mūsu tautasdziesmas sniegtais apraksts spēj paskaidrot krijas būtību ne sliktāk kā Bhagavadgītas 4. un 5.nodaļas kriju aprakstošie kosnpektīvie, tehniski tīrie formulējumi. Patiešām bez lielām pūlēm var atrast daudzus līdzīgus piemērus. Taču tajā pašā laikā ar skumjām jāatzīst, ka neraugoties uz šāda brīnišķīga krijas materiāla klātesamību mūsu un mūsu kaimiņu tautu folklorā, pēdējos gadsimtos jebkādas apceres tradīcijas bija jau būtībā pilnībā izgaisušas no latviešu tautas kolektīvās apziņas, neraugoties pat uz to, ka atsevišķi mūsu tautas zintnieki varbūt vēl arī saglabāja kaut ko “no bagātā galda” līdz pat 20.gadsimtam.

Taču Krija jogas metodes kļuva no jauna pieejamas Latvijā pagājušā gadsimta 30-tajos gados, visai drīz pēc krijas pirmā mūslaiku izplatītāja Rietumos Jogānandas došanās uz Ameriku. Jau Latvijas republikas pastāvēšanas pirmajos gados, 20-to gadu sākumā, izveidojās Latvijas Jogas biedrība jeb “Jogas zinātņu centrs Latvijā“, kas tolaik ir viena no pašām pirmajām šāda veida organizācijām Eiropā. Jogas biedrības sekretārs Jānis Veselis uzzināja par Jogānandas aktivitātēm Amerikā un sāka saraksti ar viņa tā laika palīgu Svami Dhīrānandu. 20-to gadu beigās Veselis jau cītīgi praktizēja sekojot Dhīrānandas un Jogānandas norādījumiem. Viņš izrādīja aktīvu interesi par vingrinājumu detaļām, vēstulēs uzdeva jautājumus un saņēma Dhīrānandas un Jogānandas precizējošās atbildes un paskaidrojumus. Jānis Veselis arī saņēma Jogānandas izdoto iekšējās kultūras mēnešrakstu “Austrumi – Rietumi“. Līdz ar to Jogānandas plašākai publikai domātie materiāli no 1928.gada bija pieejami citiem tā laika Latvijas Jogas biedrības biedriem. Pateicoties Veseļa centieniem attīstījās sadarbība starp Latvijas jogas biedrību un Jogānandas Krija jogas izplatīšanai izveidoto Pašrealizācijas sadraudzību Amerikā, neraugoties uz to, ka Paramahamsa Jogānanda visā gandrīz 20 gadu periodā līdz otrajam Pasaules karam nemaz nebija plānojis izvērst plašāk savu darbību Eiropas virzienā, kā to var lasīt kādā no vēstulēm.

1931.gadā Veselis sāk saņemt augstāko līmeņu lekcijas. Tālākā aktivitāšu attīstības gaitā Jānis Veselis uzsāka darbu pie Jogānandas lekciju tulkošanas latviski Jogas biedrības biedru vajadzībām. Mazliet vēlāk jau personīgi ar Jogānandu uzsākas sarakste par īpašās enerģijas vadīšanas sistēmas – tā sauktās Jogodas sistēmas klašu atvēršanu Rīgā, kā arī par Krija jogas centra kā Latvijas Jogas biedrības apakšstruktūras izveidi. Jāatzīmē, ka 30-tajos gados Latvijas Jogas biedrība izvērsa visnotaļ aktīvu darbību ne tikai Latvijas, bet, varētu teikt, pat starptautiskā mērogā. Tās vadītājs Harijs Dīkmanis, sekretārs Jānis Veselis, sieviešu sekcijas vadītāja Anna Dolfija, kā arī aktīvākie biedrības biedri Alfrēds Biezais, Anna Plaudis u.c. sarakstījās ar tā laika izcilākajiem indiešu jogas skolotājiem, sadarbojās ar tādiem pašiem aktīviem meklētājiem un jaunu ceļu izmēģinātājiem citās Eiropas valstīs.

Visbeidzot sadarbībā ar Jogānandas organizāciju tika izstrādāts, iespiests un izplatīts starp biedrības biedriem to privātai lietošanai īpašs Jogānandas pašu būtiskāko atziņu, Jogodas sistēmas un Krija jogas konspekts latviešu valodā. Kā redzam zemāk, Krija jogas mācība tika pamatota ar Jēzus vārdiem.

Šie ir Bībeles citāti, uz kuriem parasti atsaucas Krija jogas skolotāji. Pats Krija-Babadži personīgi Kumbha Melas laikā norādīja Svami Šri Juktešvaram uzrakstīt grāmatu “Svētā zinātne“, kurā tas analizēja jogas filozofijas un Bībeles paralēles, norādot uz krijas mācības principu sākotnējo vienību ar kristīgo ideju. Savukārt, Jogānanda visu mūžu nēsāja krustiņu, apliecinādams savu uzskatus par Jēzus Kristus tēla un mācības nozīmību. Savā žurnālā viņš regulāri ievietoja komentārus Jaunajai Derībai no jogas viedokļa, ko vēlāk apkopoja fundamentālā grāmatā “Second coming of Christ” (Otrreizējā Kristus atnākšana) – jaunajā 2004.gada izdevumā divos sējumos kopā ar pielikumiem šis komentārs sastāda 1642 lapaspuses.

Savu indiešu skolotāju ietekmē arī Latvijas jogas biedrība 30-tajos gados centās apvienot šos divus pasaules skatījumus – kristietību un jogu.

Latvijas Jogas biedrība pastāvēja līdz padomju varas ienākšanai Latvijā 1940.gadā. Padomju varai tāda nebija vajadzīga, un tā to uzskatīja par kaitīgā buržuāziskā dzīves veida sastāvdaļu.

Nebija vajadzīga arī Krija joga. Bija jau sācies otrais Pasaules karš. Biedrības biedri izklīda kur nu kurais. Vienus samala karš un izsūtījumi, citi devās emigrācijā, bet bija arī tie, kas palika Latvijā. Cita starpā arī Jānis Veselis pārdzīvoja visus pārmaiņu laikus un palika Latvijā. Ar jogu un tajā skaitā Krija jogu Jānis Veselis strādājis regulāri ik dienas līdz mūža galam, lai gan padomju apstākļos tās bija visai noslēgtas privātas nodarbības. Tas pats attiecas uz citiem jogas biedrības bijušajiem biedriem, kas palika Latvijā. Tomēr arī šajā laikā šie ļaudis nedzīvoja pilnīgā izolācijā. Cilvēki, kam tas bija nepieciešams, atrada jogas praktiķus un varēja saņemt nepieciešamo padomu, palīdzību, materiālus. Turklāt pēc Staļina nāves, Hruščova atkušņa apstākļos, atjaunojās zināma, kaut diezgan noslēgta, publiska darbība. Viena no bijušajām biedrības sieviešu nodaļas biedrēm Alma Ozoliņa 50-to gadu otrajā pusē privātu viesību aizsegā sāka organizēt veco biedrības biedru un arī kādu jaunu interesantu kopā sanākšanas, kuru neatņemama sastāvdaļa bija zinošāko uzstāšanās ar lasījumiem un lekcijām par jogas un garīgās izaugsmes tēmām. Vecie biedrības biedri strādāja pie 30-to gadu mācību materiālu pārrakstīšanas, kā arī jauniegūtu materiālu tulkošanas latviešu valodā. Dažādu tulkotāju tulkošanas kvalitāte gan bija visai atšķirīga, tomēr vismaz saturs bija pieejams interesentiem.

Bija daži bijušie biedrības biedri, kam dīvainā kārtā padomju apstākļos izdevās saglabāt, kaut neregulāru un stingri kontrolētu, saraksti ar Indijas skolotājiem un kādreiz saņemt arī kādu no jaunajām grāmatām. Pēc Hruščova atkušņa beigām gan šī sarakste lielākoties pārtrūka, bet tad jau atkal sāka ieplūst materiāli ar Krievijas akadēmisko aprindu kontaktu starpniecību. Līdz ar to šajos jautājumos saistība ar norisēm “Lielajā Pasaulē” nekad nepārtrūka pilnībā. Tā arī Jogānandas Krija jogas lekcijas padomju pagrīdes mašīnraksta izdevumos palika pieejamas nopietniem meklētājiem.

Padomju garīgās pagrīdes darbības un Krija jogas kontekstā noteikti jāatzīmē rakstniece Alise Eka un viņas vīrs Jānis Praiss. Viņi abi bija saistīti ar Krija jogu padomju laikā. Alise Eka līdzdarbojās pie vairākiem nozīmīgiem tulkojumiem, tajā skaitā, šķiet, arī pie Jogānandas “Joga Autobiogrāfijas” pagrīdes tulkojuma. Jāņa Praisa gleznotie Latvijas Jogas biedrības bijušo skolotāju Svami Šivānandas un Svami Šri Juktešvara portreti pēc šodienas Krija jogas skolotāju atzinuma pat fantastiski precīzi attēlo šo cilvēku iekšējo stāvokli. Gleznotājs šos cilvēkus dzīvē nekad nebija saticis un bija redzējis tikai dažas jau daudz ko pārdzīvojušas viņu fotogrāfijas. Tomēr viņš spēja tos uzgleznot precīzi un ar šo portretu starpniecību nodot arī zināmu garīgu saturu.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanās jau 90-to gadu sākumā iesākās dažādu jogas klubu veidošanās process. Taču šis ir pavisam cits laikmets un arī pavisam cita pieeja jogas mācību izplatīšanai. Tāda vienota jogas organizācija, kāda bija Latvijas Jogas biedrība 20.gs. 20-tajos un 30-tajos gados vairs nemaz arī nebija iespējama. Indijā joga ir vienmēr pastāvējusi guru – skolnieka attiecību kontekstā. Līdz ar to katram ievērojamākam jogas skolotājam ir sava joga. Protams, Indijā pastāv arī akadēmiska, zinātniska jogas izpēte, un bez tam katram atsevišķam jogas veidam ir tā vispārīgie principi, tomēr tradicionālo tehniku gadsimtu gaitā ir bijis izstrādāts tūkstošiem, un radošā momenta iespējas ir lielas. Tāpēc pastāv daudzas jogas skolas, un ikviena izcila joga ievērojamākie mācekļi rada atkal jaunus un jaunus attiecīgās skolas jebšu pēctecības līnijas zarus.

Savukārt Rietumu pasaulē jogas klubi un sekcijas tagad daudz biežāk un pārsvarā veidojas kā sava veida biznesa struktūras nevis kā sabiedriskas organizācijas ar veselīga dzīves veida vai Austrumu tradīcijās sakņota garīguma apgūšanas vai izplatīšanas mērķi. Protams, Latvijā daudzējādā ziņā tas tagad risinās gluži tāpat.

Arī situācija ap Krija jogu tiklab Indijā kā ārpus tās pa šo laiku ir ievērojami mainījusies. Pagājušā gadsimta 20-tajos un 30-tajos gados ārpus Indijas ar Krija jogas izplatīšanu nodarbojās tikai Jogānanda un viņa palīgi un skolnieki. Taču Lahiri Mahasai bija daudz mācekļu, un diezgan daudzi saņēma pilnvarojumu mācīt citus. Un, kaut arī Lahiri Mahasai Krija jogas pamata vingrinājumu komplekts tiek aprakstīts visai viennozīmīgi, kopumā šis jogs praktizēja pats dažādām vajadzībām un bija mācījis saviem dažādiem skolniekiem diezgan ievērojamu skaitu dažādu tehniku (tradicionāli tiek uzskatīts, ka 108 tehnikas, kas gan drīzāk varētu būt tikai simbolisks skaitlis ar nozīmi “daudz”). Tādējādi, nododot Krija jogu pa mācekļu pēctecības līnijām, kā arī skolotājiem strādājot dažādos apstākļos un ar dažādiem skolniekiem, šī tradīcīja ir sazarojusies un atsevišķās pēctecības līnijās reizēm kļuvusi diezgan atšķirīga. Protams, pamatvingrinājumi joprojām ir viegli atpazīstami, tomēr atšķirības vairs nav tikai virspusējas. Krija joga ir šodien plaši izplatījusies arī ārpus Indijas, gan abās Amerikās, gan Eiropā, gan Austrālijā, gan citur Āzijā un skolotāji šodien nav vairs tikai indieši.

Lahiri Mahasai bija divi dēli – Tinkouri Lahiri un Dukouri Lahiri – kas saņēma tiesības apmācīt citus Krija jogā. Katram no šiem dēliem bija bērni, kuri praktizēja Krija jogu un ieguva krijas mācīšanas tiesības. Tā izveidojās tā saucamās Krija jogas ģimenes līnijas. Tomēr arī dažādās ģimenes līnijās vingrinājumi nebūt netiek izpildīti absolūti vienādi, kas izriet no dabiska dzīves un mācības attīstības procesa.

Ir Krija jogas līnijas, kas laiku pa laikam pretendē uz pareizākas Krija jogas mācības statusu. Piemēram, ir krijas skolotāji, kuri ļoti kritizē Jogānandu, vai citi atkal Hariharānandu, kuri dažādos laikos strādāja ar lielām mācekļu grupām ārpus Indijas, ka izmaiņas, ko tie ieviesuši Krija jogā, ir nepamatotas un neatbilstošas utml..

Citas Krija jogas autoritātes (piemēram, Šailendra Bidžoi Dasgupta, Sidhanath u.c.) turpretī norāda, ka iepriekš minētie skolotāji mācīja Krija jogu pilnīgi citos apstākļos un lielāko tiesu cilvēkiem ar stipri atšķirīgu sagatavotības līmeni, tāpēc viņiem nācās meklēt jaunus pielāgojumus, lai panāktu to pašu rezultātu. Viņi uzsver, ka minētie skolotāji gan paši sasniedza izcilus rezultātus, gan arī daudziem Rietumniekiem, kuri līdz tam nebija pazīstami ne ar kādām jogas formām, palīdzēja sasniegt ievērojamus sasniegumus, tāpēc, lai kritizētāji vispirms parāda, ka var to pašu, un tad lai runā.

Viens no Krija jogas pamatprincipiem klasiski ir tiešās apmācības principa ievērošanā – mācība un metodes tiek nodotas tieši no skolotāja skolniekam. Šādā gadījumā ļoti svarīga ir gan skolotāja kvalifikācija, gan skolnieka paša gatavība mācīties, gan arī psiholoģiskā saite starp meistaru un mācekli. Tāpēc tiem, kas vēlas nopietni mācīties šo tradīciju, vislabākais ceļš ir mēģināt iekšēji sajust, kas ir tas, kas viņus vairāk uzrunā.

Kas attiecas uz Krija jogu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, lai cik tas nebūtu dīvaini, Krija joga arī tieši tad gandrīz uz piecpadsmit gadiem tikpat kā pilnībā pazuda no plašākas pieejamības. Vecās Jogas biedrības biedri pamazām bija aizgājuši mūžībā. Tie no vidējās paaudzes cilvēkiem, kas kaut ko zināja par šo vēsturi un kriju, klusām darbojās katrs savā nodabā. Bija atsevišķi centieni atjaunot sadarbību ar Jogānandas organizāciju Amerikā utml., bet tie tā arī neieguva plašāku un zināmāku organizētu raksturu.

Tā tas bija līdz pat jaunā gadsimta pirmās desmitgades vidum, kad 2005.gada vasarā Latvijā ieradās un sadarbībā ar Drustu Tautskolu “99 Baltie zirgi” novadīja Krija jogas semināru Svami Šri Juktešvara un Paramahamsa Jogānandas izcilā sekotāja Paramahamsa Hariharānandas skolnieks un ievērojams Krija jogas skolotājs Svami Šuddhānanda.

 

Un tā sākot no 2005.gada līdz šim brīdim Hariharānandas līnijas Krija jogas skolotāji apmeklē Latviju noturot seminārus reizi vai divas reizes gadā.

Pāris gadus vēlāk Latviju pirmo reizi apciemoja arī Lahiri ģimenes līniju pārstāvošais Mahasai mazmazdēls Šibendhu Lahiri. Tādējādi Latvijā parādījās konkrētas ģimenes līnijas sekotāju saime. Latvijā ir bijis arī seminārs ar Juktešvara līnijas ievērojama skolotāja Svami Šankarānandas mācekli zviedru jogāčarju Per Wibe, lai gan Šankarānandas līnija pamatā darbojas Lietuvā. Pie tam Svami Šankarānanda regulāri pats personīgi apmeklē Lietuvu. Šaurā lokā Latvijā darbojas gan Jogānandas dibinātā Pašrealizācijas biedrība, gan no tās atzarojusies Jogānandas mācekļa Krijānandas organizācija Ānanda, kaut arī ar šīm organizācijām saistīto cilvēku darbība publiski ir maz manāma.

Taču tā vai citādi šobrīd Latvijā ikvienam ir iespējams saņemt autorizētu Krija jogas apmācību šeit pat uz vietas, vai arī doties uz kādu no Rietumvalstīs vai Indijā sastopamajiem Krija jogas centriem un āšramiem, vai, ja nu kāds vēlas, meklēt savu personīgo Krija jogas skolotāju ceļojot pa Himalajiem.