Krija Jogas Vēsture

Tradicionāli Krija joga ir senāk vienmēr piederējusi pie plašākai publikai slēgtu un visnotaļ grūti pieejamu cilvēka iekšējās izaugsmes mācību grupas. Nedaudzi izcili skolotāji to mācīja tikai saviem uzticamākajiem mācekļiem. Šobrīd tā ir brīvi un plaši pieejama. Dažādas Krija jogas tehniku variācijas tiek klāstītas pat visiem pieejamās Youtube lekcijās. No Krija jogas principu viedokļa šāda pieeja gan vairs nebūtu atbalstāma, jo tradīcija tomēr prasa apgūt Krija jogu no kvalificēta skolotāja tiešā kontaktā tā, lai skolnieks varētu ne tikai iemācīties tehnikas, bet lai skolotājs varētu skolniekam palīdzēt uztvert raksturīgās izjūtas. Bez tam, neraugoties uz plašo tehnisko aprakstu pieejamību, nebūt nav tik viegli pieejami skaidri un precīzi skaidrojumi par to, kas tad tā Krija joga vispār ir, ar ko tā atšķiras no daudz plašāk zināmās Hatha jogas vai vēl kādām citām jogas formām un kas ir tas īpašais, kas šo metožu grupu atšķir no visām citām pašizaugsmes mācībām.

Vispārīgā nozīmē vārds “krija” norāda uz darbību, darbu (skat. Ķelnes digitālo sanskrita leksikonu). Savienojumā ar vārdu “joga” tas norāda uz specifisku tehnisku darbību grupu ar iekšējās izaugsmes, pašrealizācijas mērķi. Patandžali savās “Joga sutrās” raksta – “Tapas svādhjāja īšvara pranidhānā krijā-jogah’“, tulkojumā – “Gara degsme, pašizpēte un studijas, uzticība un nodošanās Augstākajam ideālam – tā ir Krija joga”. Komentētāji parasti skaidro, ka tapas – ‘degsme, kvēle’ šajā kontekstā nozīmē intensīvu praksi pašrealizācijas vai atbrīves (mokša) sasniegšanai saskaņā ar jogas filozofijas cilvēka dzīves uzdevumu izpratni. Patandžali “Joga sutras” – jogas aforismi un tajos paustā filozofija un prakse tradicionāli tiek saistīta ar psihotehnisko jogas aspektu – Radža jogu, bet patiesībā vienīgā jogas forma, kas šajos aforismos ir nosaukta vārdā, ir Krija joga. Šajā kontekstā Krija jogas mūsdienu meistari parasti norāda, ka tā faktiski nav nekas cits kā klasiskās Radža jogas vienkāršojums un pielāgojums, lai to būtu iespējams bez negatīvām sekām praktizēt parastiem cilvēkiem.

Indijā laiku pa laikam vārdu savienojums “krija joga” ir parādījies dažādu jogas tehniku apzīmēšanai, tomēr kopš 19.gs. otrās puses ar to arvien vairāk saprot konkrētas vienotas izcelsmes jogas prakses līnijas ar vienu konkrētu pirmavotu – indiešu mājsaimnieku jogu Lahiri Mahasai un viņa mistisko skolotāju Krija-Babadži (pamatvārda “Baba” nozīme šajā gadījumā ir “tēvs”, un tā daudzi indieši bieži godā ikvienu vecāku vīrieti).

Krija-Babadži saskaņā ar tradīciju joprojām ar skolnieku grupu dzīvo Himalajos fiziskā formā no pat pirmajiem mūsu ēras gadsimtiem un savā laikā esot palīdzējis garīgajā izaugsmē arī Šankarāčarjam un citiem agro Viduslaiku indiešu filozofijas un reliģisko tradīciju dižgariem. Savukārt pats mācījies no subkontinenta tradīcijās minētajiem izcilākajiem sidhiem (ļaudis, kas sasnieguši augstākās cilvēkiem pieejamās realizācijas).

Daži avoti šo Krija-Babadži saista ar agro Viduslaiku mahasidhu Gorakšu (maha – liels, sidhs – tas, kas kontrolē dabas spēkus) vai pat uzskata par vienu un to pašu personu. Gorakša ir vairāku darbu par jogas tehniskajiem aspektiem autors, kuru kā lielu svēto godina gan dažādu reliģiskās domas novirzienu sekotāji Indijā, jo īpaši Ziemeļindijā, gan arī tibetiešu budisma piekritēji tam piederīgajās zemēs. Katrā ziņā arī par Gorakšu līdzīgi ir uzskats, ka viņš jau gadsimtiem dzīvo Himalajos, saglabājot savu ķermeni nemainīgi jaunu, un grāmatās, par kuru autoru tradicionāli uzskata Gorakšu, var atrast krija jogas vingrinājumu aprakstus.

Taču šie Gorakšas un citu indiešu un tibetiešu mahasiddhu sniegtie krijas vingrinājumu apraksti nebūt nav senākie. Jau upanišadās, jo īpaši tā saucamajās joga-upanišadās atrodam raksturīgos Krija jogas vingrinājumus. Bez tam pastāv Dienvidindijas tamilu mahasiddhu krijas tradīcija, kuras avoti, iespējams, ir senāki par upanišadām.

Indiešu Krijas skolotāji par vienu no Krija jogas senajiem meistariem uzskata arī kungu Krišnu. Bhagavadgīta tiek tradicionāli novērtēta kā viena no klasiskiem krija jogas mācību materiāliem. To uzsvēra pats Lahiri Mahasai, un virknē Bhagavadgītas pantu, kā arī vairākos citos Mahābharatas un Bhagavata Purānas tekstos krijas sekotāji saskata konkrētu krijas principu izklāstu.

Mūsdienu Krija jogas studentiem kā studiju materiāls parasti tiek ieteikta virkne klasisko indusu jogas avotu sākot ar jau minētajiem Patandžali Aforismiem, tad Bhagavadgīta, kuras teksts Krija jogas tradīcijās daudzviet tiek interpretēts simboliski, ar Kurukšetras kauju saprotot cilvēka iekšējo psiholoģisko cīņu ar saviem trūkumiem, Hatha-joga Pradipika, Šiva Samhita u.c.

Līdztekus šiem tekstiem studijām iesaka arī visus klasiskos lielo pasaules reliģiju tekstus, pirmkārt jau tos, kas atbilst studentu pašu reliģiskajai pārliecībai. Krijas meistari uzsver, ka krija ir senāka par jebkuru reliģiju, ka to praktizēja jau pirms divdemit tūkstošiem gadu un tās elementu klātbūtni var atrast visu kultūru senākajās tradīcijās.

Kaut arī pēc reliģiskās piederības būdams hinduists, Lahiri Mahasai bija dzīvē brīvdomātājs un pieņēma par mācekļiem dažādu reliģiju sekotājus – sikhus, kristiešus, musulmaņus. Starp hinduistiem viņš pieņēma par mācekļiem arī zemu kastu cilvēkus, kas bija ļoti neparasti braminam tā laika Indijā. Lahiri Mahasai izcilākie mācekļi nopietni studēja gan Bībeli, gan Korānu. Viens no viņa visplašāk pazīstamiem mācekļiem, Šri Juktešvars, uzrakstīja sanskritā jogas komentāru atsevišķām vietām Jaunajā Derībā “Kaivalja Daršanam“, angļu tulkojuma izdevumā “The Holy Science” (Svētā zinātne).

Šajā nosaukumā spilgti izpaužas vēl viena būtiska Krija jogas skolotāju ideja no pašiem tradīcijas pirmsākumiem, ka pēc savas pieejas pašizpētes jautājumam joga ir zinātniska un pēc būtības sevis apzināšanās zinātne, nevis kādas reliģijas sastāvdaļa. Juktešvara slavenākais skolnieks Paramahamsa Jogānanada savā “Joga Autobiogrāfijā” raksta, ka “Svēto zinātni” Šri Juktešvars rakstījis pēc paša Krija jogas atjaunotāja Krija-Babadži norādījumiem. Arī viens no Svami Šri Juktešvara jaunākajiem mācekļiem Paramahamsa Hariharānanda, kas pameta šo pasauli 95 gadu vecumā 2002.gadā, grāmatā “Krija joga – dvēseles kultūras zinātne” saka: “Joga ir mentālas disciplīnas zinātne. Apziņas modifikāciju pilnīga kontrole ir mērķis, ko var sasniegt, dažādos līmeņos praktizējot dažādas samādhī formas…. Jogas garīgā disciplīna ir ļoti sena… Tā ir neatkarīga garīga disciplīna, kas ir spējīga sniegt visaugstāko labumu pati par sevi. Daudzas garīgas disciplīnas pilnībā balstās uz jogu. Taču tā ir universāla un nevis sektantiska, un to var pielāgot līdz noteiktai pakāpei jebkurā disciplīnas procesā. Tās galvenā vērtība ir tajā, ka tā ir praktiska un brīva no dogmām un iepriekšpieņemtām idejām. Tāpēc tā nevarētu konfliktēt ne ar kādiem garīgu uzskatu novirzieniem vai reliģijām. Krija joga ietver tehnikas…, kur katrs solis pamatojas uz eksperimentālu pieredzi… Pieredze ir pamats jebkādām zināšanām. Zinātnieks eksperimentē un izdara secinājums, ko viegli akceptēt, jo tie saskan ar citu zinātnieku neatkarīgi iegūtu pieredzi. Krija jogas zinātne sniedz cilvēcei praktisku un eksperimentālu tehniku, kas mums piedāvā iespēju pārbaudīt patiesības, kas atrodamas lielo reliģiju Rakstos. Koncentrācija un meditācijas stāvokļi, ko sasniedz, praktizējot Krija jogu, var būt pamats Lielo Patiesību izprašanai.”

Savukārt, jau pieminētais Jogānanda bija, šķiet, pirmais austrumnieks, kas mācīja jogu Rietumos nevis tikai kādiem atsevišķiem cilvēkiem, bet masām. Viņa lekcijas Amerikā pagājušā gadsimta 20-tajos gados apmeklēja līdzīgi kā kādas superzvaigznes uzstāšanos. Un viņš kā vienu no pirmajiem saviem literārajiem darbiem kopā ar savu akadēmiskā darbībā ieinteresēto palīgu Svami Dhīrānandu uzrakstīja grāmatu “The Science of Religion” (Reliģijas zinātne vai Zinātne par reliģiju).

Vēl pirms bija uzrakstījis “Reliģiju zinātni” Jogānanda izstrādāja īpašu psihofizisko vingrinājumu sistēmu, ko nosauca par Jogodu. Jogoda integrēja sevī virkni Hatha un Krija jogas atziņu vienkāršu vingrinājumu kompleksā cilvēka fiziskās pašregulācijas iespēju paplašināšanai. Pagājušā gadsimta 20-to gadu beigās daļa no šīs sistēmas idejām būtiski ietekmēja jau tīri zinātniskas pašregulācijas sistēmas, Progresīvās relaksācijas, tehnisko pamatu izveidi. Progresīvo relaksāciju arī mūsdienās izmanto kā zinātnisku palīginstrumentu jo īpaši sportistu un izpildītājmākslinieku fizisko iespēju attīstības veicināšanai.

Kā tad funkcionē Krija joga? Kā to stāsta Paramahamsa Jogānanda “Joga Autobiogrāfijā”, Krija joga ir instruments cilvēka dabiskās evolūcijas procesa paātrināšanai. “Krija jogs mentāli virza savu dzīvības enerģiju riņķojumā, augšup un lejup, apkārt sešiem muguras centriem…, kas atbilst 12 zodiaka zīmēm, simboliskajam Kosmiskajam cilvēkam. Viena pusminūte enerģijas riņķojuma apkārt jūtīgajam cilvēka mugurkaulam sniedz smalku progresu viņa evolūcijā, šī krijas pusminūte tiek pielīdzināta gadam dabiskās garīgās izaugsmes. Cilvēciskās būtnes mikrokosmiskā sistēma ar sešiem centriem (12 ņemot vērā polaritāti) – iekšējiem zvaigznājiem, kurā notiek riņķojums apkārt garīgās gudrības acs saulei, ir saistīta ar 12 zodiaka zīmēm. Šādā veidā visi cilvēki saņem ietekmi no iekšējā un ārēja Kosmosa. Senie gudrie bija atklājuši, ka cilvēka Zemes un debesu vide virza viņa ceļu dabiskā attīstībā 12 gadu ciklu rindā. Senajos Rakstos rakstīts, ka šādā veidā cilvēkam vajag miljons gadu normālas, no slimībām brīvas evolūcijas lai varētu attīstīt savas smadzenes tā, lai sasniegtu kosmisko apziņu.
Tūkstoš krijas, ko var izpildīt 8 ½ stundās, sniedz jogam vienā dienā tūkstoš gadu dabiskas evolūcijas ekvivalentu: 365000 dabiskās evolūcijas gadu vienā gadā. Tādējādi trijos gados krija jogs ar gudru piepūli var sasniegt to pašu rezultātu, ko daba varētu viņam sniegt miljons gados. Protams, tik koncentrēts Krija jogas kurss ir pieejams tikai jau ļoti attīstītiem jogiem. Guru vadībā tādi jogi var rūpīgi sagatavot savus ķermeņus un smadzenes, lai izturētu enerģijas slodzes, ko attīsta intensīvā prakse. Krija iesācējs izpilda savas jogas tehnikas tikai 14 vai 24 reizes divreiz dienā. Atkarībā no prakses intensitātes jogi sasniedz atbrīvi sešos, divpadsmit, divdesmit četros vai četrdesmit astoņos gados. Jogs, kurš nomirst vēl nesasniedzis pašrealizāciju, paņem līdzi savu krijas centienu labo karmu; jaunā dzīve viņu dabiski virzīs uz Bezgalīgo Mērķi. Parasta cilvēka ķermenis ir kā 50 vatu lampiņa, kas nevar sevī uzņemt miljonu vatu spēku, ko attīsta ļoti intensīva krijas prakse. Taču pakāpeniski un regulāri papildinot vienkāršās un drošās krija metodes, cilvēka ķermenis no dienas dienā astrālā līmenī pārveidosies un visbeidzot pietiekami izsmalcināsies, lai izpaustu kosmiskās enerģijas bezgalīgo potenciālu, kas nosaka pirmās materiāli aktīvās Gara izpausmes… Taču krija praksi jau no paša sākuma pavadīs rimtas noskaņas un mierinošas izjūtas no atjaunojošas iedarbības mugurkaulā.”

Kā to uzsver daudzi krijas skolotāji (skat., piemēram, Bhattačarja), šodienas Krija joga ir veidota īpaši tā, lai būtu piemērota pavisam parastam, ikdienas dzīvē noslogotam cilvēkam, ne tikai īpaši sagatavotiem jogiem. Viens no šodienas krijas meistariem Paramahamsa Pragjānānanda grāmatā “Krija joga kā dvēseles kultūras ceļš” raksta, ka šis Lahiri Mahasai no ļoti senas jogas formas (pēc būtības no jogas “saknes” vingrinājumiem) izveidotais tehniku un meditāciju komplekss var visnotaļ palīdzēt ieinteresētam cilvēkam gan viņa fiziskā, gan emocionālā, gan intelektuālā, gan garīgā izaugsmē. Krijas pamatā ir elpošanas mehānisma saistība ar apziņu. Specifiskas elpošanas metodes sastāda Krija jogas kodolu. Taču krijas elpošanas vingrinājumi ir vienkārši un viegli un, pareizi izpildīti, nevarētu radīt nekādas fiziskas problēmas. Papildus tiem ir daži fiziski un daži koncentrācijas vingrinājumi, kas arī neprasa kādu ļoti īpašu sagatavotību. Tos var izpildīt pat fiziski ne pārāk stipri cilvēki vai tādi, kuru veselība varbūt nav ideālā stāvoklī. Protams, katram konkrētam cilvēkam, kuram varbūt ir kādi fiziski ierobežojumi, būtu jāizrunājas ar skolotāju par iespējamiem vingrinājumu pielāgojumiem, taču, tā kā krija saskaņā ar senajām tradīcijām vienmēr tiek tikai personiski nodota no skolotāja skolniekam, arī tas nevarētu radīt problēmas. Paramahamsa Hariharānanda savos darbos par Krija jogu daudzviet uzsver, ka krija jogas pamattehnikas – jo īpaši maha mudra, cita starpā var atstāt arī ļoti pozitīvu iedarbību uz veselību. Bet, protams, kā ar jebkuriem vingrinājumiem, veselais saprāts ir cilvēkam vienmēr vajadzīgs, lai ar tiem nepārforsētu vai nenodarītu kaut kādā veidā pāri savam ķermenim.

Kā mūsdienās tas ir ar daudz ko, arī ar Krija jogu, tai izplatoties arvien plašāk, situācija nav tik vienkārša, un cilvēkiem pašiem jābūt atbildīgiem, izvēloties informācijas avotus. Ikvienam, kas gribētu uzsākt vingrināties, vajadzētu pārbaudīt, no kā viņi saņem šos vingrinājumus. Kaut arī tie ir vienkārši, tomēr, lai tos praktizējot gūtu atbilstošu progresu, ļoti svarīga ir pareiza izpratne par vingrinājumu būtību. Ir svarīgi, lai cilvēks, kas Krija jogu māca, būtu patiešām autorizēts skolotāju pēctecībā un patiesi sagatavots sniegt pareizu apmācību. Kā jau iepriekš minēts, krija pamatojas uz iekšējiem pieredzējumiem, un pirmo ieskatu Krija jogas praksei būtiskās pieredzēs cilvēkam būtu labi saņemt jau krijas apmācības laikā. Tas, vai viņš to saņems un vai saņēmis sapratīs, ir atkarīgs gan no skolotāja, gan skolnieka.