Skaņa

Svami Šri Juktešvar „Svētā zinātne”

1.nodaļa, Evanģēlijs, 17.sutra

Ikviens patiess meklētājs var būt pietiekami veiksmīgs, lai iegūtu kādas personības, kura var kļūt par viņa Garīgo Vadoni, Sat-Guru, Pestītāju, dievišķo sabiedrību. Un sirsnīgi sekojot tādas garīgas personas norādījumiem, cilvēks kļūst spējīgs virzīt visus savus sajūtu orgānus uz to kopīgo centru – sensoriumu,Trikuti (vieta starp uzacīm) vai Sušumnadvara (centrālā kanāla durvis, avotiņš), iekšējās pasaules durvīm – kur viņš uztver Balsi, kā īpatnēju „klauvēšanas” skaņu, Kosmisko Vibrāciju, kas ir Vārds,Āmen, Aum; un redz Dieva sūtīto starojošo Rādhas ķermeni, ko Bībelē simbolizē Priekštecis – Jānis Kristītājs, kā, piemēram, Jāņa Atklāsmes grāmatā 3:14,20 un Jāņa ev. 1:6,8,23.

„Tā saka Āmen, uzticīgais un patiesais liecinieks, Dieva radības sākums… Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu , un viņš ar mani.” (angļu Bībeles vecajā tulkojumā – „I will come in to him”, kas pastiprina iekšējo šī teikuma nozīmi, tāpat arī gan angļu v., gan arī mūsu vecajā Glika tulkojumā – „turēšu Vakarēdienu”, nevis vienkārši mielastu – tulk.)

„Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis… Viņš pats nebija Gaisma, bet nāca, lai liecinātu par Gaismu… Viņš teica, es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc, sataisait Kunga ceļu…”

Ganga, Jamuna un Jordāna, svētās straumes.

Saskaņā ar šīs skaņas īpašo dabu, jo tā nāk kā straume no augstāka nezināma apvidus un pazūd materiālajā radībā, dažādas tradīcijas tās tēlainam aprakstam izmantojušas upju vārdus, ko attiecīgajā apvidū uztvēra kā svētas, kā piemēram, Ganga indusiem, Jamuna vaišnaviem , Jordāna kristiešiem (vai Daugava dainās, piem. „Māte savas meitas sauca…” utml. – tulk.).

Otrā piedzimšana.

Šajā savā starojošajā ķermenī cilvēks, kas tic patiesas Gaismas – universa Dzīvības eksistencei, tiek kristīts vai absorbēts skaņas svētajā straumē. Šāda kristīšana ir tā sakot cilvēka otrreizējā piedzimšana un to arī sauc par Bhakti Jogu, bez kuras cilvēks nekādi nevar izprast patiesu iekšējo pasauli, Dieva valstību, kā tas ir teikts arī Bībelē, skat. Jāņa ev. 1:9 un 3:3.

„Tas bija patiesais gaišums, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku.” (angļu Bībeles vecajā tulkojumā „apgaismo ikvienu cilvēku, kas ienāk pasaulē” – līdz ar to rodas mazliet cita nozīme – tulk.)

„Patiesi, patiesi es tev saku, ja cilvēks nepiedzimst no Augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.” (angļu vecajā tulkojumā „nepiedzimst no jauna” – tulk.)

Aparokšagjāna, patiesā izpratne.

Šajā stāvoklī cilvēka dēls, sāk nožēlot un vērsties prom no rupji materiālā, soli pa solim virzoties savas garīgās dabas virzienā, Mūžīgās Substances, Dieva virzienā. Apturot nezināšanas tālāku attīstību, cilvēks pamazām sāk izprast šīs Tumsas radības vai Maijas patieso raksturu kā Augstākās Dabas ideju spēli uz sevis paša Es, kas ir vienīgā patiesā substance, ekrāna. Šo patieso uztveri arī sauc sanskritā Aparokšagjāna.

3.nodaļa, Prakse, 1. – 6.sutras

Jagja (ziedošanas ceremonija – tulk.), ziedošana, nozīmē grēku nožēlošanu, Tapas (garīgo degsmi – tulk.), dziļas studijas, Svadjāja (pašizziņa un Rakstu studijas, ar pašizziņas mērķi – tulk.) un meditācijas praksi uz AUM, Brahmanidāna (meditācija uz sākotnējo avotu, pašeksistences, izplatījuma avotu un būtību – tulk.).

[Tas, ko Bībelē sauc par] Grēku nožēlošanu, Tapas ir pacietība vai vienāda prāta noturēšanas spēja visos apstākļos; spēja saglabāt stabilu prātu sastopoties ar visa veida Maijas būtiskajām dualitātēm; aukstumu un karstumu, sāpēm un iepriecinājumiem utt.

Svadjāja sastāv no lasīšanas vai klausīšanās par garīgo patiesību, no tās apdomāšanas, un noteikta viedokļa formēšanas par to.

Meditācija par Pranava (viens no vārdiem, ar ko apzīmē AUM, burtiski – tas, kas attiecas uz dzīvības elpu– tulk.), dievišķo AUM skaņu, ir vienīgais ceļš uz Brahmanu (Garu) un uz glābšanu.

Pacietības, ticības un svētā darba izskaidrojums.

Tapas ir reliģiska savaldība vai pacietība, prāta stāvokļa nemainība attiecībā tiklab uz iepriecinājumiem kā ciešanām. Svadjāja nozīmē sravana vai studijas ar manana vai dziļu uzmanību, un tādējādi nididjāsana– resp. idejas izveidošanu par patiesu ticību Esamībai; kas nozīmē saprast kas Es esmu, no kurienes Es esmu atnācis un kur Es dodos, kāpēc Es esmu atnācis un citus līdzīgus jautājumus par Pašu (nididjāsana, patiesa meditācija, parasti tiek lietots būtiskas sapratnes, nevis tikai prātiskas sapratnes nozīmē. Attiecībā uz garīgo praksi var teikt, ka tas ir kā budistu Vipašjāna [pali valodā Vipassana], meditācijas realitātes patiesās dabas izpratnei, kas balstīta uz ar iepriekšējiem bāzes vingrinājumiem sasniegtu noteiktu brieduma pakāpi, rezultāts. Vēdiskajā literatūrā sravana, manana, nididjāsana – studijas unApta jeb lietpratēju uzklausīšana, dziļa pārdomāšana par uztverto un visbeidzot iekšēja savienošanās ar saturu – klasiska triāde, ar ko apzīmē izpratnes sasniegšanas ceļu par jebkuru priekšmetu – tulk.).

Brahmanidāna ir kristīšana vai Sevis iegremdēšana Svētās Skaņas, Pranava, AUM straumē, kas ir svētais darbs, ko cilvēks izpilda, lai sasniegtu pestīšanu, un vienīgais ceļš kā cilvēks var atriezties pie savas dievišķības, Mūžīgā Tēva, ko viņš ir zaudējis. Skat. Jāņa Atklāsmes grāmatu 2:19.

„Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie.”

Aum var dzirdēt kultivējot Sraddha (ticība – tulk.) – sirds dabisko mīlestību, Virya (drosme – tulk.) – morālo drosmi, Smriti (atcere, termins, ar ko apzīmē augstākā līmeņa Sv. Rakstus) – atceri par savu dievišķību, unSamādhī (līdzsvarots prāts – tulk.) – patiesu koncentrāciju.

Sraddha ir sirds dabiskās mīlestības intensifikācija.

Kā izpaužas Svētā Skaņa.

Šī Svētā Skaņa – Pranava Sabda (dzīvības enerģijas skaņa – tulk.) izpaužas spontāni, kad kultivējamSraddha, enerģētisku sirds dabiskās mīlestības tendenci; Virya, morālo drosmi; Smriti, patiesus uzskatus; un Samādhī, patiesu koncentrāciju.

Mīlestības tikums.

Sirds dabiskā mīlestība ir principiāla kvalitāte, lai sasniegtu svētu dzīvi. Kad dabiskā mīlestība, dabas debesu dāvana, parādās sirdī, tā nodzēš visus uzbudinājuma cēloņus sistēmā un atdzesē to līdz perfekti normālam stāvoklim, un spēcinot vitālo enerģiju, izspiež no organisma visas svešbūtnes, slimību baktērijas un vīrusus – caur svīšanu un citos dabiskos veidos. Tad cilvēks var kļūt perfekti vesels ķermenī un garā un saprast pareizā veidā Dabas vadību.

Kad šī mīlestība ir attīstīta cilvēkā, viņam kļūst iespējams saprast savu paša dabisko stāvokli tāpat kā arī citus, kas viņam līdzās.

Tieši caur šo dabiskās mīlestības īpašību viņš var kļūt tik veiksmīgs, ka var atrast patiesi garīgu cilvēku sabiedrību un caur to galīgo glābšanu. Bez šīs mīlestības cilvēks nebūs spējīgs dzīvot dabisku dzīvi, ne arī iegūt piemērotu cilvēku sabiedrību sava paša labumam.

* * *

Paramahamsa Hariharananda „Krija joga – zinātnisks process”

3.nodaļa, Krija jogas zinātne

Džapa nozīmē kādas mantras vai Dieva vārda atkārtošanu. Mantra joga ir iemiesotās dvēseles vienotība ar dievību, ko panāk ar šīs dievības bidža mantras (sēklas skaņa) skandēšanu. Šīs skaņas izraisa vibrācijas fiziskajā un astrālajā pasaulē. Laja joga ir pilnīga prāta absorbcija. Krija jogā ir tehnika, kas ir Laja jogas esence: prāts tiek absorbēts garīgajā OM skaņā, kas ir iekšējās vibrācijas kosmiskā skaņa.

Šajā kontekstā Džapa joga ir arī Krija jogā. Praktizējot Krija jogu kļūst iespējams izslēgt fizisko uztveri un automātiski uztvert neredzamo stāvokli. Šajā stadijā mēs dzirdam garīgo skaņu. Mēs varam apvienot [ar to] savas mantras mentāli skandējot tās, kamēr klausāmies garīgo skaņu. Tad mēs pārstājam mentāli skandēt mantru un garīgā skaņa transformējas par išta mantru (izvēlētās dievišķās formas bidža mantru jeb sēklas skaņu). Pēc tam pateicoties iekšējā rāmuma palīdzībai, pat paliekot fiziskajā pasaulē mēs varam dzirdēt mantras skaņu vakuumā. Hindu Rakstos Džapa jogu apraksta kā mentālu mantru skandēšanu; bet šāda Krija jogas Džapa ir augstāka, jo mēs varam dzirdēt Dieva runu kā garīgo skaņu un palikt absorbēti tajā.

* * *

Jānis no Krusta „Garīgā Himna”

Komentārs 14. un 15. vārsmām 10. – 14., 26.,27.

Ir jāatzīmē, ka garīgā balss ir efekts, kas rodas garā tieši tāpat kā skaņa ausī un zināšana garā ir materiālās balss efekti. Dāvids domāja šo, kad sacīja: „Dievs dos savai balsij spēka balsi” Ps. 68.34 (Jānis no Krusta citē Vulgātu latīniski netulkojot, mūsdienu izdevumos iekavās sniedz attiecīgās vietas vairāk vai mazāk burtiskus tulkojumus; salīdzinot minēto vietu dažādos Bībeles tulkojumos: modernajā latviešu Bībeles biedrības izdevumā – „Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt savai balsij” ; Gliks –„Redzi, Viņš dos savam pērkonim spēcīgu skaņu.”, krievu val. gan pareizticīgo sinodālajā tukojumā, gan Romas katoļu versijā vienādi – «Вот, Он даст (дает) гласу Своему глас силы», ravi Dāvida Josefona krievu tulkojumā«Ведь раздастся голос Его, голос сильный» – tulk.). Šis spēks ir iekšējā balss, jo kad Dāvids teica – Viņš dos savai balsij spēka balsi, viņš ar to domāja, ka ārējai balsij, kas ir dzirdama no ārpuses, Viņš dos spēka balsi, kas ir dzirdama iekšienē.

Tādējādi vajadzētu būt saprotamam, ka Dievs ir bezgalīga balss un komunicējot pats sevī ar dvēseli šādā veidā Viņš rada neaptveramās skaņas efektu.

Svētais Jānis dzirdēja šo balsi un saka Apokalipsē, ka balss, ko viņš dzirdēja no debesīm „bija kā daudzu ūdeņu balss un kā liela pērkona balss” Atkl. 14.2 (Bībeles biedrības latviešu izdevumā: „Un es dzirdēju balsi no debesīm; tā bija kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm.”; krievu sinodālajā tulkojumā: „И услышал я голос с неба, как шум от множества вод и как звук сильного грома; и услышал голос как бы гуслистов, играющих на гуслях своих” – tulk.). Līdz ar to nevajadzētu domāt, ka, tā kā šī balss bija tik varena, tā bija skarba un sāpinoša, jo Jānis turpat pievieno, ka tā bija tik liega, ka skanēja „kā kad daudzi arfisti spēlē savas arfas” Atkl. 14.2 (oriģinālā lietots grieķu stīgu mūzikas instrumenta apzīmējums kithara, no šī vārda cēlies gan vārds „ģitāra”, gan arī Latvijā senāk lietotā instrumenta cītaras apzīmējums – tulk.). Un Eceķiels saka, ka šī daudzu ūdeņu skaņa ir „kā visaugstākā Dieva skaņa”; tas ir – bezgalīgā balss sarunājas ļoti augsta toņa skaņas un ļoti maigā veidā. Jo, kā jau mēs iepriekš teicām, tas ir pats Dievs, kas sarunājas pats ar sevi, izraisot šo skaņu dvēselē. Bet Viņš ierobežo pats sevi katrā dvēselē, samērojot spēka balsi atbilstoši dvēseles spējai ietilpināt un uztvert, un šī balss rada lielu iepriecinājumu un godību. Tieši tāpēc Viņš saka līgavai Dziesmu dziesmā: „Ļauj savai balsij skanēt manās ausīs, jo tava balss ir salda” Zāl. Augstā dz. 2.14. …

„Mīlestību virzošās vieglās vēja pūsmas šalkoņa”

… Lai to saprastu labāk, ir jāpiezīmē, ka tieši tāpat kā mēs sajūtam divas lietas vieglā vējā – pieskārienu un šalcošu skaņu, tā arī satiksmē ar Līgavaini dvēsele pieredz divas lietas – zināšanas un prieka sajūtu. Līdzīgi kā liegs vējš iepriecina pieskāriena sajūtu un rada vieglas skaņas sajūtu dzirdei, tā arī Iemīlētā atribūtu sajušana tiek izjusta un rada prieku taustes sajūtai, kas ir tā substancē, un šo atribūtu zināšana tiek pieredzēta to dzirdēšanā, kas ir intelekts. (Kristīgajā mistikā līdzīgi kā sufiju literatūrā vidējos austrumos vai Indijas bhakti lirikā Dieva un dvēseles attiecības ne reti apcer kā Līgavaiņa un līgavas attiecības; jāpiezīmē, ka Zālamana Augstā dziesma [Dziesmu dziesma] tiek līdzīgi saprasta arī jūdaismā un šī tradīcija ir daudz senāka par kristietību – tulk.) …

… jo taustes sajūta tad ir piepildīta ar iepriecinājumu un svaigumu; un dzirde šī tīkamā pieskāriena laikā pieredz lielu iepriecinājumu un pagodinājumu skaņas šalcošajā vēsmā. Pie tam dzirdes iepriecinājums ir daudz lielāks, kā taustes, jo skaņa dzirdes sajūtā ir vairāk garīga, vai, pareizāk, tā ciešāk sarunājas ar garīgo kā to var pieskāriena izjūta. Un tādējādi dzirdes prieks ir garīgāks kā sajūtas prieks.

Un tā kā Dieva pieskāriens sniedz intensīvu mierinājumu un prieku dvēseles substancei, un delikāti piepilda tās vēlmi pēc vienotības, tad dvēsele sauc šo vienību par „mīlestību virzošās liegās vēja pūsmas šalkoņu”… dvēsele sauc šo zināšanu par „šalkoņu”, jo tieši kā vieglā vēja šalkoņa ieskan dziļi dzirdes uztverē, tā arī šī vissmalkākā delikātākā zināšana iespiežas dziļi ar brīnišķīgu izjūtu visdziļākajā dvēseles substances daļā un dvēseles prieks [par to] ir lielāks kā jebkurš cits iepriecinājums. …

Šī dievišķā šalkoņa, kas ienāk caur dvēseles dzirdi, ir ne tikai substances izpratne, kā es to teicu iepriekš, bet arī dievišķības plīvura pacelšana un Dieva noslēpumu atklāsme. …

„Klusuma mūzika, skanošā vienatnība…”

Tas ir gandrīz identiski ar klusuma mūziku, jo kaut arī šī mūzika ir klusa dabiskajām uztverēm un spējām, tā ir skanošā vienatnība garīgajām spējām. Kad šīs garīgās spējas ir vienas un tukšas no visām dabiskajām formām un uztverēm, tās var uztvert vispilnskanīgākajā veidā Dieva izcilības garīgo skaņu gan Viņā pašā, gan Viņa radībā. Mēs jau iepriekš sacījām, ka Sv. Jānis runā par šo garīgo vīziju Apokalipsē, kad saka: „balss,kā kad daudzi arfisti spēlē savas arfas” Atkl. 14.2. Šis redzējums ir garīgs un tam nav nekāda sakara ar materiālām arfām (vai koklēm, vai vienalga, kas tās arī nebūtu – tulk.). Tas ietver zināšanu par cildinājumu, ko svētīts katrs viens individuālā goda pakāpē nepārtraukti pasniedz Dievam. Šis cildinājums ir kā mūzika, jo katram vienam ir tikai viņam piemītošs veids kā viņš saņem Dieva dāvanu, un katrs viens sniedz Dievam godu atšķirīgi, un visi kopā izveido mīlestības simfoniju kā mūziku.

Un tieši tajā pašā veidā dvēsele uztver šajā rāmajā zināšanā, ka visa radība, gan augstākās, gan zemākās radības formas, saskaņā ar to, ko katra no viņām ir saņēmusi pati sevī no Dieva, paceļ savu balsi liecinot kas Dievs ir. Dvēsele redz, ka katrs tikai viņam piemītošā veidā, atbalstot Dievu sevī saskaņā ar savām spējām, pastiprina Dievu. Un tādējādi visas šīs dažādās balsis veido vienu Dieva godību, gudrību un brīnišķīgās zināšanas slavējošu mūzikas balsi. Tas ir tas Svētā Gara jēdziens Gudrības Grāmatā, kad viņš saka: „Dieva Gars piepildīja visu zemi, un šī pasaule, kas satur visas lietas, zina par balsi.” Zāl. Gudr. 1.7. (Glika Bībeles tulkojumā „Jo tā Kunga Gars piepilda zemes virsu, un, kas visas malas satur, tas saprot to valodu.” Krievu sinodālais tulkojums un katoļu komentētās Bībeles krievu valodas versija sniedz praktiski vienādu tulkojumu – „Дух Господа наполняет вселенную и, как все объемлющий, знает всякое слово” – tulk.) Šī balss ir skanošā vienatnība, ko dvēsele šeit zina; kas nozīmē liecību Dievam, kas pats sevī sniedz visas lietas.

Tā kā dvēsele nevar saņemt šo skanīgo mūziku bez vienatnības un attālināšanās no visām ārējām lietām, tad tā arī sauc to par „klusuma mūziku” un „skanošo vienatnību”, kas kā viņa saka ir viņas Iemīlētais.

* * *

 

Nida Čenagcangs „Ārstēšana ar mantrām tibetiešu medicīnā”

Mantra un elpošana

Kad es runāju, bet jūs klausāties, tā ir pati primitīvākā saskarsmes forma. Tā ir pilnīgi materiālā līmenī: es runāju, jūs klausāties, jūs jautājat, es atbildu. Šāda saskarsme materiālā līmenī – tas ir pirmais saskarsmes līmenis. Kad es, piemēram, parādu uzrakstītu mantru, un jūs to redzot domās formulējat ideju par to, kā to izrunāt – tas ir otrais saskarsmes līmenis. Trešais līmenis ir saistīts ar katra mūsu dabisko skaņu. Ja jums ir spēja uztvert savu paša dabisko skaņu, tas nozīmē, ka jūs spējat uztvert citu cilvēku dabisko skaņu. Jeb citādi sakot, caur savu dabisko skaņu jūs varat kontaktēties ar citu dabisko skaņu. Šajā saskarsmes līmenī man nav būtiski kaut ko runāt vai kustēties. Nav pat svarīgi, lai jūs mani redzētu. Es vienkārši atslābinos un šajā stāvoklī iegremdējos dabiskās skaņas dimensijā, un tad mans prāts var kontaktēties ar ko vien vēlas.

Mantra un pieci sajūtu orgāni

Kur tad atrodas skaņas pirmsākums? Meklējot pirmsākumu. Meklējot avotu, mums jāiemācās vērst sava uzmanība iekšienē, skatīties uz savu prātu un apziņu, tas ir uz savu iekšējo, apslēpto dabu. Kad es stāstu, ka vajag ieklausīties tajā, kas notiek iekšienē, es nedomāju elpošanas vai sirdspukstu troksni. Pat kurls cilvēks var dzirdēt savu dabisko skaņu, savu skaņas avotu, bet, protams, ne jau ar ausīm, bet ar prātu. Praktizējot dabiskās skaņas uztveri, sākumā jāatslābina ķermeni un prātu, bet pēc tam jāmēģina atklāt šo iekšējo skaņu, ļoti smalku un dziļu, kas var būt dzirdama galvā vai ausīs, ko var pavadīt dažādas sajūtas un kas pati var būt dažāda.

Lai izdzirdētu šo skaņu, jāatslābina ķermeni un muguru jātur vertikāli, jo kad mugura ir iztaisnota, tādi ir arī enerģētiskie kanāli un čakras atrodas uz vienas līnijas, un šajā stāvoklī ir vieglāk nomierināt prātu. Svarīgi ir izpildīt šo vingrinājumu rāmā vientulībā un klusumā, lai līdzās neviena nebūtu. Jātrenējas ar atvērtām acīm (tibetiešu Dzogčen jeb „Lielās Pilnības” mācībās tiklab budistu kā Bon līnijās šķiet daudzi meditācijas vingrinājumi balstās uz meditāciju ar vaļējām acīm – tulk.). Taču ar to var rasties grūtības, jo ārējie objekti un mūsu domas [par tiem] var traucēt, tāpēc nodarbību sākumā acis var aizvērt. Cenšaties ieklausīties sevī, nevis pievērsties ārējām skaņām. Ja domas aizklīst, atgriežaties pie ieklausīšanās savas būtnes iekšienē. Elpojiet bez piepūles, lēnām, ne sevišķi dziļi. Nevajag koncentrēties ne uz galvu, ne uz ausīm, vajag vienkārši atslābināties. Kāds varbūt izdzirdēs svilpjošu SSSSSSSSSSS, vai TTTTTTTTTTTTTT, vai CCCCCCCCCC, vai ZZZZZZZZZZZZZ. Šī dabiskā skaņa visiem cilvēkiem ir apmēram vienāda. Tā ir līdzīga tibetiešu zvaniņa vai svilpjoša SSSSSSSSS skaņai. Tā ir ļoti viegla, gaiša, tīra un skaidra. No viņas dzimst prieka, miera un tukšuma sajūta. Man personīgi no tās zūd laika izjūta. Tā ir īpaša sajūta, kad liekas, ka viss ir apstājies, ka nav iespējams ne kustēties, ne domāt, it kā prāts būtu sastindzis, bet šīs skaņas enerģija apstādinājusi laiku.

Mēs domājam, ka laiks eksistē, bet patiesībā viņa nav. Laika sajūta saistīta ar atskaites sistēmas jēdzienu, ar dažādu objektu salīdzināšanu. Šīs prakses laikā laiks it kā bloķējas, un mēs atrodamies ārpus tā robežām….

Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ir cilvēki, kuri dzird līdzīgas skaņas, kuras pavada dunoņa. Šādas skaņas ir saistītas ar mentālām un enerģētiskām problēmām, tās nevajag sajaukt ar prāta dabisko skaņu. Kad mēs izpildām dabiskās skaņas praksi, tad, jo īpaši šīs prakses noslēguma daļā, var pamanīt īpašu samazinošos vibrāciju (acīmredzot runa ir par īpašo tehniku, kādu izmanto tibetiešu tantriskajā tradīcijā, lai praktiķis apgūtu iekšējo skaņu; šī tehnika sīkāk izklāstīta mazliet tālāk šajā grāmatā – tulk.). Tādu pašu īpašo skanējumu vajadzētu pacensties izdzirdēt savā prātā. Dabiskā prāta skaņa ir ļoti līdzīga samazinošās skaņas vibrācijai. Kad zvana ar tibetiešu zvaniņu (iepriekš minētā īpašā tehnika ir saistīta ar praktizēšanu ar zvaniņu – tulk.), tad sākumā, uzreiz pēc sitiena, skaņa ir skaļa, bet vēlāk tā paliek mīkstāka. Dabiskā mūsu prāta skaņa ir ļoti līdzīga zvaniņa skaņai noslēguma fāzē, un uz to arī jākoncentrējas.

Šī skaņa nes mums vēsti, ka viss visums, visas tajā izpaustās lietas ir tukšums. Tā ir galvenā vēsts…. Kad mēs izpildām dabiskās skaņas praksi (runa atkal iet par īpašo tibetiešu tehniku, kuras mērķis ir izdzirdēt dabisko skaņu un nostiprināties tajā – tulk.), mūsu enerģija kļūst arvien jūtīgāka. Katrreiz, kad dzirdat zvaniņa skaņu, jums jāsaprot, ka šīs skaņas pauž tukšumu un augstāku eksistences līmeni, sajūtiet mieru un reizē ar to vibrāciju, skaidrību un tīrību. Tās ir labas pazīmes, kas norāda par sekmēm praksē. Prakses laikā jūs varat ieraudzīt dažādu krāsu viļņus, sajust aukstumu visā ķermenī, var būt dažādas citas sajūtas. …

Visas dažādās skaņas, kuras mēs dzirdam, ir saistītas ar sākotnējo skaņu. Kad esat nostiprinājušies iemaņās dzirdēt dabisko skaņu, tas nozīmē, ka esat ieguvuši spēju pacelties virs materiālā līmeņa. Kad attīstīsiet šo spēju, jūs varēsiet dzirdēt un pazīt skaņas, kas radušās daudzus kilometrus no jums un pat vēl daudz tālāk.